Aizvadīta pirmā Cēsu iedzīvotāju kultūrdiena

Trešdien, 10.martā, virtuālajā saziņas platformā Zoom norisinājās Cēsu iedzīvotāju kultūrdiena. Tas bija jauns, eksperimentāls formāts sabiedrības iesaistei Cēsu Eiropas kultūras galvaspilsētas stāsta veidošanā.

Kultūrdienas veidotāji piedāvāja uz pasaulē notiekošo paraudzīties caur četrām perspektīvām – Cēsu kultūras galvaspilsētas tēmām – demokrātija, mācīšanās, veselība un vide.

Ar četriem stāstiem uzstājās un mikro-darbnīcas vadīja izcili lektori, kuru domas un darbus raksturo gan pasaulīgs tvērums, gan aktīva darbošanās Cēsīs un tuvējā apkārtnē: Ieva Morica (demokrātija), Dainis Jakovels (vide), Andris Skride (veselība), Juris Cālītis un Ivo Rode (mācīšanās).

Pēc uzstāšanās notika aktīvas diskusijas darbnīcās par iepriekš apskatītajām tēmām.

Kultūrdienas dalībnieku sapņojums

“Cēsis 2027. gadā ir vieta, kurā dzīvo – daudz laimīgu cilvēku – kopā ar daudz priecīgiem bērniem – kuri ikdienā – cep ķimeņmaizītes, neieskatoties pavārgrāmatā pēc sastāvdaļām – un sapņo lielus sapņus – un šie sapņi piepildīsies – un cilvēki var satikties – apskauties – sadzirdēt viens otru – un cilvēki ir veseli un dzīvespriecīgi – un viņiem būs pilnīgi skaidrs, ko viņi darīs rīt – vēros brīnišķīgus saulrietus no pakalniem Vidzemes augstienē – cilvēki nebaidīsies sarunāties un priecāsies, ja satiks sarunu biedru, kura viedoklis atšķirsies no viņa viedokļa – un pratīs viens otru uzklausīt – leposies, ka ir cēsnieki – un ar savu unikālo redzējumu padarīs Cēsis skaistākas – un turpinās tradīciju, kā tas ir gadu gadiem, satiekoties Rīgā, Parīzē vai Maskavā, cēsnieki atpazīst cēsniekus, un kopīgi dara lietas – un 2027. gadā vēl joprojām būs ziemā sniegs – Cēsnieki mācīsies viens no otra, vecāki mācīsies no bērniem, bērni no vecākiem, skolotāji no bērniem, bērni no kaimiņiem – un pazīs savus kaimiņus un kā kādreiz aizdosies pēc cukura, kad tas ir beidzies vai pēc miltiem, vai padalīsies ar kādu kūku – ne tikai ar savējiem, bet arī cilvēkiem, kas atbrauc uz Cēsīm, uz Cēsu novadu viesos – un arī paši brauks ciemos citur – un turpinās priecēt pārējos ar savu viesmīlību – un cēsnieki būs arī tie, kas ir Jaunpiebalgā, tie kas ir Straupē un tie kas ir Līgatnē un Zaubē, arī savās domās un izjūtās – un kad bērniem prasīs, par ko Tu gribi kļūt, bērni atbildēs: “Par cēsnieku!” – cēsnieki būs arī tie, kas dzīvos Jaunpiebalgā, cēsnieki dzīvos dzīvespriecīgi un radīs vērtīgas lietas – un Cēsis būs zināmas ne tikai Latvijā, bet arī visā Pasaulē – uz Cēsim brauks iegūt pieredzi, dalīties ar zināšanām un iegūt cēsnieku zināšanas – uz Cēsim brauks piedzimt – un tad Cēsīs paliks arī izaugt – skaists novads būs – un mēs varēsim satikties 2027. gada kādā no jūlija pēcpusdienām un kopā parunāt, kas no šī visa ir sanācis un kas varētu Cēsīs būt 2037. gadā – un Cēsis būs pils ar sētu, ar visu to apkaimi, kas tai ir apkārt, tieši no Jaunpiebalgas, no Amatas, no Priekuļiem, no Vecpiebalgas, no Pārgaujas un Līgatnes, jo kā mēs redzam no augšas tur ir tie zaļākie meži – un mums tas viss ir elpošanai – Cēsis būs vienkārši dzīvas, pateicoties tam, ka te būs cilvēki no citām vietām – Cēsīs būs atgriezušies daudzi, kuri aizbraukuši pasaulē meklēt laimi – droši vien Cēsu un arī visa novada iedzīvotāju skaits būs dubultojies – gan Cēsīs, gan ārpus Cēsīm kā pilsētas visas mājas būs apdzīvotas, visas sētas būs sakārtotas, puķes ziedēs, visi čalos un priecāsies – jo Cēsīs vēlēsies dzīvot jebkurš – un Cēsīs un visā novadā būs saticība un mīlestība – līdz ar to kritīsies prostatas un krūts vēža slimnieku skaits – un zāļu vietā mēs vienkārši varēsim elpot svaigu gaisu un dzīvot tīrā vidē, un tādēļ vispār būs labs iemesls, kāpēc mēs būsim veseli un neradīsies šādas slimības – un tas viss notiks Cēsīs, jo tam tā ir jānotiek un tāpēc, ka katrs no mums, kad mēs 2027. gadā domāsim, kā tad tas viss te sākās, lai gan vienmēr te ir turpinājies, mēs atcerēsimies tādu 10. martu 2021. gada pandēmijas skavās kā dienu, kurā mēs sanācām kopā un – rakstījām nākotni – visi kopā pasapņojām – domājām – iepazināmies – ieklausījāmies – virtuāli satikāmies – un kaut vai nedaudz, bet arī radījām – un viens otram atgādinājām, ka lai cik arī grūti, bet tas ceļš, kas nemēdz būt taisns, ir ejams kopā!”